Ilgus gadus turēju noslēpumu no sava vīra. Kādu dienu tomēr nolēmu viņam atzīties…

Cilvēka dvēsele ir noslēpumu pilna. Pat vistuvākajiem cilvēkiem var būt noslēpumi vienam no otra. Vissvarīgāko, kā likums, mēs glabājam sevī tik ilgi, līdz klusēt vairs nav spēka. Šodien pastāstīsim par to, kā gudrs vīrs noreaģēja uz sievas noslēpumu, kuru viņa bija glabājusi ilgus gadus.

Un kas bija tas baisais noslēpums, par kuru viņa tā baidījās runāt?

Sievas noslēpums

Anna gulēja gultā. Jau vairākas dienas viņai bija veselības problēmu saasinājums. Vīrs atbalstīja sievu kā vien varēja. Gatavoja viņai ēst un pasniedza ēdienu gultā. Vēl sēdēja viņai blakus, līdz viņa aizmiga, maigi mierinot viņu.

Beidzot Anna piekrita izsaukt ātro palīdzību, jo ciest sāpes vairs nebija spēka. Kamēr gaidīja ārstu, Anna pasauca savu vīru  un saņēma viņa roku. Sieviete paskatījās uz viņu un sāka runāt:

Serjoža, es gribu atzīties. Pēc tam var būt par vēlu, bet tev tas noteikti ir jāzina, – Anna runāja vārgā balsī, un cieši skatījās vīra acīs.

Kāpēc? Nevajag man tagad neko stāstīt, vēlāk pastāstīsi, – atbildēja vīrs.

Tev pavisam neinteresē mani noslēpumi, bet pēc tam nožēlosi, ka neuzklausīji mani, – turpināja Anna.

Dārgā, ja tev bija kāds noslēpums, tad lai tas arī tā paliek. Vīram nav jāzina visi sievas noslēpumi. Lai paliek,- teica Sergejs sievai.

Iespējams, ka vīrs baidījās par to, ko viņam vēlas pateikt sieva. Mēs taču ne vienmēr vēlamies uzklausīt viens otra noslēpumus, baidoties izjaukt attiecības.

Anna patiešām domāja, ka viņas veselība ir stipri sašķobījusies un cita iespēja pastāstīt vīram par saviem noslēpumiem viņai var nebūt. Sergejs centās pārliecināt sievu , ka viņai būs daudz iespēju padalīties ar saviem noslēpumiem, jo viņa dzīvos ilgi un laimīgi.

Ko no vīra slēpa sieva ilgus gadus

Taču Anna pastāvēja uz savu. Viņa maigi saņēma vīra roku un turpināja runāt.

Nē, man ļoti vajag tieši tagad tev to pastāstīt. Es nespēju to bairs turēt sevī. Atceries, bija gads, kad ļoti strauji bija kritusies naudas vērtība? – sāka Anna.

„Ko? – izbrīnījās Segejs. Viņš nekā nevarēja iedomāties, ka runa būs par tādiem sīkumiem. Vīrietis gaidīja visu, vienalga ko – atzīšanos neuzticībā vai ārlaulības bērniem, taču nekādā gadījumā par naudu – Atceros to gadu. Tas taču bija tik sen…

Nu tad tā. Toreiz man bija liela naudas summa. Tik liela, ka mums pietiktu trīsistabu dzīvoklim, – atzinās Anna.

Nu un kas? – vīrietis paraustīja plecus. Pat stāsts par lielu naudu, kāda bija viņa sievai pirms 10 vai 20 gadiem, Sergeju nesatrauca, kamēr viņa slima gulēja gultā , gaidot ārstu.

Kāpēc tu esi tik mierīgs? Kāpēc tevi nepārsteidz tas, ka man bija tik daudz naudas, bet mēs ar tevi dzīvojam mūsu vecajā vienistabas dzīvoklī? – nesaprata sieviete.

Ak Dievs, atradi, ko atcerēties. Ja jau tu nestāstīji, tad laikam tam bija svarīgi iemesli, – atbildēja vīrs.

Vīrietis zināja par šo noslēpumu daudzus gadus, bet arī klusēja.

Sergejs teica Annai, ka viņa nav vainīga pie tā. Un ja kādam jāuzņemas atbildība par šo noslēpumu un zaudētajām iespējām, tad tā ir Annas māte.

Tieši viņa bija iemācījusi slēpt no vīra naudu. Sieviete arī pati tā bija darījusi un arī meitu iemācīja.

Taču naudas vērtība zuda, un  no tā, ka tā bija Annas slēptuvē, vairs nebija nekāda labuma.

Es zināju par to, dārgā. Tava mamma vienmēr teica, lai atliec kaut nedaudz naudas nebaltai dienai. Bet reiz arī ar savām ausīm dzirdēju, ka jūs runājat par taviem uzkrājumiem, – atzinās Sergejs.

Tu visu zināji! Bet es tā baidījos pat ieminēties par to – Anna bija šokēta, viņas acis iepletās pārsteigumā.

Sievietes un vīrieši ir tik dažādi. Mēs, atšķirībā no jums, svešos noslēpumos nejaucamies, – pasmaidīja vīrs.- Pat, ja es sāktu tev pārmest kaut ko, naudu mēs vienalga pazaudējām. Labuma no tās nekāda.

Anna aizdomājās. Cik gudrs cilvēks izrādījās viņas vīrs. Cik mierīgi un nosvērti viņš skatās uz to, ko no viņa bija slēpusi sieva.

Starp citu, vai tev vēl ir kāds noslēpums no manis? – jautāja Sergejs.

Nav, un kas?

Tad tev steidzīgi jāizdomā jauns noslēpums, jo sievai vienmēr jābūt kādam noslēpumam,- smaidīja vīrs.

Pie durvīm zvanīja. Bija atbraukusi ātrā palīdzība un aizveda Annu uz slimnīcu. Pēc nedēļas laulātie atgriezās savā vienistabas dzīvoklītī, lai apdomātu savus kopīgos ģimenes noslēpumus.

Kā tu domā, vai sievas noslēpumam jāpaliek tikai viņas noslēpumam? Vai mums jābūt noslēpumiem no mūsu tuvajiem cilvēkiem?