Paņēmu rokās draudzenes telefonu un pēkšņi izdzirdēju sava vīra balsi

Varbūt tas liksies dīvaini, bet es nerīkoju scēnu. Saņēmusies, brīdināju Evelīnu.

– Mans vīrs nav nekāda dāvana, uz diez, vai tu būsi laimīga ar viņu. Tikai nedomā, ka es gribu viņu noturēt. Neturēšu, lai kaut vai šodien pat pārceļas pie tevis.

Pēc mana monologa Evelīna sastinga uz vietas, kampjot gaisu kā pie āķa pieķērusies zivs. Kad iznācu uz ielas, nespēju aptvert, ka ar mani tā izrīkojušies divi man tuvi cilvēki.

Līdz mājām gāju pa apkārt ceļiem gandrīz veselu stundu. Un pēkšņi es sapratu, ka man taču nav, kurp steigties. Bija vasara. Mana meita vasaras brīvlaiku pavadīja pie maniem vecākiem. Gatavot vakariņas vīram nevajadzēja.

Runājot par manu brīdinājumu Evelīnai, ka mans vīrs nav nekāda dāvana, es biju patiesa. Es jau sen nebiju līdz galam laimīga laulības dzīvē. Mans vīrs, kurš man tik ļoti patika jaunībā, izrādījās sliņķis. Viņš tūdaļ pat pēc kāzām, nedarīja neko mājās. Viņš varēja stundām skatīties televizoru, dzerdams savus dzērienus. Daudz naudas viņš nepelnīja, bet dzīve viņu apmierināja. Sākumā vēl mēģināju vest viņu pie prāta, bet vēlāk samierinājos.

Nedaudz nomierinājusies, es izdarīju secinājumu, ka tagad visas rūpes par šo vīrieti uzturēšanu gulsies uz Evelīnas pleciem. Viņa gan no mūsu sarunām ļoti labi zināja, ka mans vīriņš nav radīts laulības dzīvei. Nākamajā dienā mans vīrs, savācis savas mantas, pārcēlās pie Evelīnas. Tagad man bija interesanti, cik ilgam laikam pietiks Evelīnai pacietības, izturēt šo brīnumu.

Kā vēlāk izrādījās, pacietības pietika pusgadam. Un tad mans bijušais vīrs ieradās pie manis, cerot, ka ar savu atgriešanos aplaimos mani. Bet nekā nebija, es viņam parādīju durvis. Tad jau biju sapratusi, ka neprecētas sievietes dzīvei ir arī plusi.

Ar Evelīnu vairs netiekos. Kaut gan reiz, satiekoties, viņa atzinās, ka viņai pietrūkst mūsu draudzības…