Steidzos no darba mājās, bet pa ceļam nolēmu uz brītiņu ieskriet pie savas draudzenes Evelīnas.
Evelīna ir mana draudzene no skolas laikiem. Pirms gada viņa izšķīrās no vīra. Šķiršanās bija grūta. Toreiz, es kā varēju, palīdzēju viņai izkļūt no dažādām emociju gammām. Pakāpeniski Evelīna nomierinājās un kļuva tāda, kā agrāk – labestīga un atsaucīga.
Taču pēdējā laikā viņa bija kļuvusi dīvaina un, kā man likās, izvairījās tikties ar mani.
– Ienāc, – ar uzspiestu smaidu aicināja Evelīna, atvērusi durvis.
Pēc viņas skatiena sapratu, ka viņa par manu ierašanos nepriecājas.
Apsēdusies uz dīvāna istabā, es it kā starp citu uzdevu viņai jautājumu:
– Kas tev virtuvē tik gardi smaržo?
– Vakariņas gatavoju, – kā taisnodamās, paskaidroja Evelīna.
– Ciemiņus gaidi? – es turpināju iztaujāt draudzeni.
– Ak, man taču virtuvē viss sadegs, – Evelīna aizsteidzās uz virtuvi.
Tobrīd iezvanījās mans telefons. Zvanīja vīrs. Brīdināja, ka aizkavēsies darbā. Tikko biju nolikusi telefonu somiņā, atkal zvans. Tikai šoreiz zvans Evelīnas telefonā. Draudzenes telefons stāvēja uz žurnālu galdiņa, un tā ekrānā bija redzama mana vīra fotogrāfija. Tas bija tik negaidīti, ka es nospiedu „Atbildēt” taustiņu.
– Evelīna, mīļā, es drīz būšu, – dzirdēju sava vīra balsi.
Nākamajā mirklī istabā ienāca Evelīna, un pēc mana skatiena saprata visu…
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!