Šodien braucu ar meitu uz Rīgu un ieraudzīju uz ceļa vīrieti ar suni. Piebraucu tuvāk un man acīs sariesās asaras

Sociālajā tīklā “Facebook” Dace Buķele pirms neilga laika dalījās savās pārdomās, par kuru ir vērts aizdomāties. Mūsu ikdienas steigā mēs aizmirstam par vienkāršām, bet vienlaikus ļoti nozīmīgām dzīves lietām.

Šis ir stāsts, lai piebremzētu un saprastu, ka mūsu ikdienā ir tomēr arī kaut kas svarīgāks par darbu un materiālām lietām…

Raksta autore Dace raksta:

“Šodien braucu ar Anniju uz Rīgu. Rīta steiga, 1.septembra uztraukums un te pa ceļa vidu iet vīrs ar suni. Es tāda neapmierināta… Noburkšku- vai tiešām nevar pa malu paiet.

Vēl padomāju… Jābrauc pa bedrēm, mašīna jālauž utt. Un tad Annija saka: ”Sunītis nezin, ka pa malu jāiet… Viņš jau ved saimnieku”.

Un tad man pieleca, tas vīrs ir neredzīgs! Tāds kauns… Man viss ir kārtībā, bet es cepos par to, ka jāpiebremzē, pa bedrēm jābrauc… Kauns! Man tiešām palika kauns, ka nepadomāju, neredzēju.

LASI VĒL: Pieredzējis santehniķis paskaidroja, kādēļ izlietnē jālej saulespuķe eļļa. Daru tā vienmēr

Un tad Annija saka: ”Nu jā, viņam vēl ir tā siksniņa un krustinnš”. Es, protams, neko nebiju pamanījusi. Tikai skaļi pateicu: “Es ļoti atvainojos!” … sev, savai sirdsapziņai.

Acīs sariesās asaras… ak Dievs kā es tā varēju? Bet ikdienā mēs bieži neredzam, nedzirdam un nejūtam. Mēs esam tikai mēs katrs ar savu mantu un nesatricināmo komfortu…

Vai tiešām mums ir tā jāsteidzās? Un lieki teikt, ka mēs ar visu piebremzēšanu un bedrēm paspējām visur laikā…

Cilvēku par cilvēku padara neviss manta un statuss, bet gan cilvēcība. Nezaudēsim to!”

Paldies Dacei, ka lika aizdomāties par šādām lietām!