Iekāpju autobusā, samaksāju par biļeti un ar vēsu prātu uzliku mūziku uz austiņām. Paspēju jau iegrimt savās domās līdz brīdim, kad izdzirdu kliedzienus un vaidus.
Visi pasažieri izbrīnās un atskatās uz atpakaļu, bet tur sieviete. Autobusa šoferis ātri visu saprata un pateica, ka nākamā pietura ir Dzemdību nams, neskatoties uz to, ka tas vispār nebija pa ceļam. Pasažieri, kuri tālāk negribēja braukt, vienkārši izkāpa.
Savukārt es paliku, jo man nekur nebija jāsteidzās un gribēju palīdzēt. Autobusa vadītājs brauca ātri un vienlaikus uzmanīgi līdz pat dzemdību namam. Steidzās tā, ka riteņi gandrīz netika līdzi viņa rīcībām.
Ja šāda veida vadītājs strādātu uz ātrajiem, tad noteikti viņš būtu viens no labākajiem šoferiem. Nonācām pie galamērķa, pieskrēja pie sievetes, paņēma viņu uz rokām un ienesa ēkā. Tajā laikā man ienāca prātā paņemt jaunās māmiņas somā telefonu.
Kontaktu sarakstā ieraudzīju “vīriņš, piezvanīju, paskaidroju situāciju un nosaucu adresi. Savācu visas mantas no autobusa un aizsteidzos pakaļ šoferim.
Tikmēr autobusa vadītājs sievieti nodeva ārsta rokās, un tad abi kopā sagaidījām vīra ierašanos. Sagaidījām, pavadījām. Kamēr gaidījām, sākām runāt, superīgs vīrietis! Kaut vairāk būtu tādu cilvēcīgu cilvēku!