Pieķēru savu sievu, ka viņa staigā “pa kreisi” ar citiem. Kā es to atrisināju

Laimīgas vecumdienas – tas ir sapnis, kurš daudziem paliek nesasniegts. Kāds darbojas ar savu vedeklu vai znotu, cits nevar mierīgi atpūsties, jo satrauc rūpes par mazbērniem. Tikai retais var atļauties tādu greznību, kā veltīt laiku sev. Bet mūsu stāsta varonim Antonam tas izdevās.

Laimīgas vecumdienas

Antons brauca uz savu dzimto ciematu pa sen aizmirstu ceļu. Cik daudz gadu viņš nav bijis tēva mājā! Kad vecāku vairs nebija, Antonam par māju nebija laika domāt. Bizness neļāva atliekt muguru, un vēl arī ģimenes rūpes nomocīja vīrieti. Laimīgās vecumdienas nebija aiz kalniem.

Pa grambainajiem celiņiem sen nebija braukušas mašīnas. Ceļa malas aizaugušas ar garu zāli. Te uz ceļa izskrēja zaķis. Un pēc dažu stundu brauciena vadītājs apstādināja mašīnu, lai patīksminātos par zelta saulrietu. Bet prātā nāca trauksmainas domas. Antons it kā veica savas dzīves rezumējumu.

Sievas izmaiņas vecuma galā

Kopā ar sievu Antons bija nodzīvojis 30 gadus. Viņš bija 12 gadus vecāks par Olgu, kas arī nospēlēja viņam ne par labu. Sievai bija tikai 50 gadi, un izskatījās viņa lieliski. Bērni izauguši, viņš visu laiku darbā, bet sieviete sajuta, ka viņas skaistums sāk gaist. Daudz nedomājot, viņa metās jauna mīļākā apkampienos.

Sākumā Antons neticēja baumām, kas vijās ap viņa sievu. Taču Olga pati atzinās, ka ir bijuši sānsoļi. „Es aizeju no tevis, Anton, – reiz pavēstīja viņa .- Teikšu godīgi, esmu iemīlējusies un jūtos atkal kā sieviete”. Antonu satrieca šī ziņa, taču viņš atlaida sievu. Antons atstāja sievai dzīvokli.

Bizness bija viņam, to Antons nedalīja. Tā viņš arī palika lielas celtniecības firmas ģenerāldirektors. Vadīt to viņš varēja arī no sava klusā ciematiņa.

Bet māja, ko vecākiem uzcēla viņa kompānija, atgādināja par uzņēmuma panākumiem.

Ārzemju vietā – dzimtā pastorāle

Sen Antons nebija bijis dzimtajā ciematā. Pēc vecāku aiziešanas citā saulē, nebija vēlēšanās doties uz māju, kurā mamma vairs necepa pīrādziņus un tēvs nedarināja koka lietas. Kopā ar sievu Antons brauca atpūsties uz ārzemēm.

Tādas valstis kā Turcija, Grieķija, Spānija, Ēģipte, Francija tika atzīmētas ceļojumu kartē. Nu vīrietis vairs nevēlas jūsmot par svešām ainām. Viņa sirdij tuvāks dzimtais ciemats.

Jaunā dzīve patika vīrietim. Sēņošana, makšķerēšana, medības – Antons jutās kā īsts pirmatnējais mednieks. Vienotība ar dabu pozitīvi ietekmēja viņa dvēseles stāvokli. Brīnišķīgās rītausmas, dārzs, putnu dziesmas un lauka puķes aizgainīja prom nepatīkamās domas par sievu.

Četrkājainais draugs

Tā arī turpinājās Antona vientuļā dzīve, līdz tajā ienāca astainais draugs. Vīrietis sastapa viņu ciemata kapsētā, kur kopa vecāku kapus. „Tas ir Džeks, vecmāmiņas Ļubas mīlulis. Kad viņa nomira, suns palicis viens. Sēž pie kapu kopiņas un smilkst”,- skaidroja kaimiņi.

„Nu sveiks, Džek, Dod ķepu”, – Antons samīļoja dzīvnieku. Un mājās viņi jau devās divatā: vientuļš vīrietis un tāds pat suns atrada viens otru. Kaimiņi brīnījās. Re nu, piejaucēja suni. Tātad laba sirds ir Antonam. Dzīvnieki to jūt”.

Pienāca ziema. Kopā ar Džeku Antons tīrīja pagalmā sniegu. Kamēr viņš veikli lāpstoja sniegu, Džeks vārtījās tajā un priecīgi rēja. Drīz būs jaunais gads. Ciemos atbrauks meita ar abiem bērniem. Džeks būs mazbērniem draugs, māju pildīs bērnu smiekli.

Antons skatījās tālē, uz ziemas sauli vieglā mākoņu dūmakā. Viņa sejā parādījās smaids. Labi tomēr viss izvērtās! Laimīgas vecumdienas dzimtajā ciematā, daba, liela ģimene un četrkājains draugs – ko vēl var vēlēties vecuma galā?